ĪSTU VĪRU SPĒKS!
To lauku, to pļavu, to mežu, jūru, upju, ezeru, māju, ceļu, pilsētu pamatā ir akmens. Klintājs. Pamatakmens. Zemes pirmā cietviela. Cilvēka pirmais darbarīks – akmens. Pirmā nodarbe – akmeņlauzis. Pārējo veidoja lēni. No akmens – tad paliekoši.
VecRīgā, kur seni akmens nami, sens ielas bruģis, reiz Rātes vīna nolikta bija. No mucām vīni skābi, saldi, dažādi tur lija. Gaiss smaržoja pēc Daugavas un svešu zemju saules.
Sen izgaisuši Rātes kungu kauli un vīnvedēju kuģu prauli. Gaiss smaržo atkal - pēc Daugavas un vīna gara. Te brāga rūgst no pilna spara.
Tur spirta brūzī, kas viens uz VecoRīgu, pa rorēm kandžas strautiņš plūst ar dzidru stīgu.
„Akmeņlauzis” – stiprais dzēriens saukts, liets pudelēs un - piekrauts dažā krogā, veikalā jau plaukts.
Tas dzēriens top no pašu zemes graudiem. Vēl klāt no dārzaugļiem un pļavu puķu augiem.
Ir izvēle no „Akmeņlauža” klāsta un katra marka šo-to stāsta:
Nedaudz par degvīna dedzināšanas tradīciju Vidzemē un krogiem.
Degvīnu-brendiņu mēs brūķēt sākām pavisam nesen. Kas gan ir apmēram 250 gadu pret iepriekšējām tūkstošgadēm, kurās zinājām reibt tikai no alus? Nieks vien. Degvīnu mums ierādīja muiža. Tāpat kā šķirnes govis un zirgus, āboliņu un kartupeļus, lemešarklus, pļauj- un kuļmašīnas. Visnotaļ zemniekam noderīgi pasākumi un rīki.
Degvīna dedzināšana Vidzemes muižās nedaudz aizsākās 17. gadsimta beigās. Izvērtās 18. gadsimta trešajā ceturksnī un lielākos tilpumus sasniedza ap 19. gadsimta vidu. Degvīna ķēķis – brendiņa brūzis – gandrīz vienīgais, bet ļoti nepieciešamais ražošanas uzņēmums muižas saimniecībā vairāku gadsimtu garumā. Ķēķis vai brandvīna brūzis darbojās gadu gadā no oktobra sākuma līdz aprīļa vidum. Ik dienas izdedzināja ap ½ mucu degvīna (ap 60 l).
Degvīnu dedzināja no labības. Vidzeme izsenis – rudzu zeme un rudzus arī visvairāk lietoja degvīnam. No viena pūra labs deģis spēja iztecināt 24 stopus ugunsdziras.
Tomēr stipri jāuzmanās, lai misa nepiedegtu katlam, kas degvīnā rada dūmu garšu. Izcils degvīns iegūstams no kviešiem. Kviešu miltu iejavs strauji un pilnīgi izrūgst, misa labi destilējās un degvīns garšā un smaržā daudz tīkamāks par vislabāko rudzīti. Un daudzums liels- no viena pūra 31 stops. Taču Vidzemē kviešus audzēja maz. Iepirkt dārgi – cena par 1/3 augstāka kā rudziem, tāpēc lietoja reti.
Patīkams pēc garšas ir miežu šņabis, bet viens pūrs dod tikai 12 stopu. Vēl mazāk auzas – 9 stopi, lai gan degvīns ir pērļains un dzidrs. Brūvē arī no griķiem, viens pūrs – 16 stopi, bet griķu misa ātri piedeg katlam. Salds ir balto pupu šņabis, viens pūrs dod 26 stopus.
Graudus degvīnam vajag sausus, stiprus, smagus un tīrus. Labi lietot maisītu labību. Ja miltus iejavam jauc bērza sulā, iznāk par 1/5 vairāk degvīna. 18. gadsimta beigu cenās rezultāti šādi: 1 pūrs kviešu maksā 225 kap, var iztecināt 31 stopu degvīna, 1 stopa pašizmaksa - 7 ½ kap. 1 pūrs rudzu maksā 150 kap, var iztecināt 24 stopus degvīna 1 stopa pašizmaksa - 6 ½ kap. 19. gadsimta 30. gados graudus degvīna ražošanai pakāpeniski un sekmīgi aizstāja kartupeļi.
Degvīna dedzināšanai muižā cēla brandvīna ķēķi. Tā parasti laukakmeņu, ķieģeļu ēka ar dakstiņu jumtu, vairākām telpām un pagrabu. Lielākā telpa destilēšanai. Te krāsnis ar tvaika katlu, destilēšanas aparātiem un ūdens pumpji. Blakus deģa dzīvoklis, kurā spirta pieņemamo muciņu cauri starpsienai ar destilējamo un dzesēšanas ietaisēm savieno kapara caurule. Ir atsevišķa telpa iejava kubuliem un ūdens baļļām, varbūt arī atsevišķs rūgšanas kambaris un iesala kalte. Degvīna stiprumu noteica aizdedzinot, ja dega, tas 40 – 50 grādu stiprs.
Degvīna mazāko daļu tirgoja vietējos krogos, bet vairumu zemnieki šķūtēja uz Rīgu, Pērnavu, Tartu, Narvu. Tālāk uzpircēji pārdeva Krievijā. Šķūtīs rindas kārtībā divas reizes gadā brauca galvenoties saimnieki. Pa vairākiem kopā. Apzinīgāko muižas pārvaldnieks nozīmēja par uzraugu citiem. Viņam jāatbild par preces neskartu piegādi pilsētā. Mucas dažādas - 120, 240, pat 300 un 400 stopu ietilpīgas.
19. gadsimta sākumā vietējā alkohola ražošana vēl palielinājās. 1803. gadā latviešu Vidzemes - Rīgas un Cēsu apriņķa muižās nerimus strādāja 279 degvīna tecinātavas, ražoja 424 880 spaiņu brandvīna gadā. 1830. gadā jau 346 dedzinātavas – 623 499 spaiņi vai 6 234 990 stopu.
19. gadsimta vidū tecinātavu skaits mazāks. 1860. gadā Vidzemes latviešus daļas muižās - 247. Taču brūži veidojās lielāki, tehnoloģija modernāka un iztecinātā daudzums būtiski nemainījās – 567 000 spaiņi. Iespējams, ka vairāk degvīna nebija kur likt.
Zemniekiem degvīna brūvēšana savai vajadzībai, nerunājot par pārdošanu, bija noliegta. Daži no viņiem, pārkāpjot aizliegumu, mājas apstākļos, nelegāli, to sāka darīt 1. Pasaules kara, 2. Pasaules kara un juku laikos.
Brūžu daudz, bet krogu vēl vairāk. Lai kur brauktu vai ietu – uz muižu, uz pagasta valdīšanu, baznīcu, kapsētu, kalēju, skroderi, tirgu…visur krogus priekšā. Vienalga – turp vai mājup – krogus priekšā, ceļa malā – silts un aicinošs.
1860. gadā Vidzemes latviešu daļā saskaitīti 2413 krogi. Uz 156 lauku iedzīvotājiem viens. Dzer un priecājies! Priecājies un dzer! Te gan tūdaļ jāatrunā, ka krogus arīdzan ceļavīru, pasta vedēju, ziņnešu nakšņošanas vieta. Zemnieku sapulču un jaunatnes danču vieta, jaunāko ziņu, baumu un norunu vieta. Vecu pārestību līdzināšanas un jaunu dabūšanas vieta. Līgumu un rēķinu kārtošanas vieta.
Ienesīgākie gada laiki krogiem rudens un ziema. Tas arī saprotams – jaunā raža, lopu kaušana, ļaudīm brīvāks laiks.
Dzērieni dažādi. Priekšroka parastajiem – degvīnam un alum, bet brūķēti arī smalkāki.
Piemērs no Valkas apriņķa Lugažu pilsmuižas 9 krogiem: decembra mēnesī krodzinieki pārdevuši: 2407 ¾ stopus degvīna, a-20 kap = 481 Rs 55 kap; 63 mucas stopalu, a-262 ½ = 167 Rs 30 kap; 5595 pudeles alu, a-4 kap = 223 Rs 80 kap; 208 5/8 stopu vidējo ķimeli; a-30 kap = 62 Rs 58 kap; 80 3/8 stopu ķiršu II, a-40kap = 32 Rs 80 kap; 56 stopu pomeranci, a-45 kap = 25 Rs 20 kap; 5 pudeles citrona, a-35 kap = 1 Rs 75 kap. Kopējā summa = 994 Rs 33 kap. Atrēķinot 10% nost (kroģētājam par algu, u.c.) ieņēmumi 894 Rs 90 ½ kap.
Kopš 1861. gada guberņas pārvaldes noteikts, ka alus krogos maksā ne vairāk par 2 kap pusstopā, degvīns ne mazāk par 15 kap un ne vairāk par 30 kap stopā.
Salīdzināšanai – ap to laiku kalpa vīra alga Vidzemē – ap 30 rubļu sidrabā pie brīva uztura, mītnes, apkures, drēbju kārtas un pastalām. Labs zirgs maksāja 30 – 50 rubļus, laba govs 10 – 15 rubļus.
Dzērējs vai dzērājs degvīnu neņēma ar reizi stopu. Tradicionālie krogus mēri šādi: 1 stops, ½ stops, 1 kortelis, ½ kortelis, 3 kapeiku mērs (škaļiks, glāzīte). Še uzskaitītie mēri ir “bleķē un visi štempelēti”, lai krogus papa neblēdās.
Krogos pārdeva arī tabaku, papirosus, cigārus, konfektes, etiķi, sāli, dažādas uzkodas. Varēts pirkt tēju un kafiju. Kur nauda grozās – tur blēži rosās...
Valstij ieviešot degvīna monopolu ar 1900. gadu slēdza daudzus iecienītos un nīstos krogus. Slēdz arī brūžus un Vidzemē palika tikai nedaudzi, salīdzinot kā kādreiz, - spirta brūvēšanai.
Lai izprastu kādreiz lietotos mērus labībai un alkoholam – salīdzinājumam:
1 Rīgas pūrs = 68,75 litri; 1 spainis (vedrs) = 10 stopi = 12,299 litri; 1 kanna = 2 stopi = 2, 546 litri; 1 stops = 2 pudeles = 1,273 litri; 1 pusstops = 1 pudele = 0,614 litri; 1 kortelis (sorokovka) = 0,307 litri; 1 čarka (sotka) = 2 glāzītes (škaļiki) = 0,129 litri; 1 škaļiks = 0,061 litri; 1 vīna pudele = 0,768 litri; 1 alus pudele = 0,614 litri.
Sagatavoja: Uģis Niedre, 2016. gada 17. augustā.
